Izlaiduma klašu skolēniem skan Pēdējais zvans
Atkal viens mācību gads tuvojas savam noslēgumam. Dažiem priekšā saulainas, bezrūpīgas brīvdienas, bet citiem – jauns dzīves ceļa pagrieziens, aiz kura daudz nezināmā un neatklātā. Tie ir 9.a, 9.b un 12.a klases skolēni, kuriem turpmākie mēneši būs jaunu izaicinājumu pilni, jo šodien viņi kopā ar skolotājiem, skolasbiedriem un vecākiem svinēja Pēdējā zvana dienu.
Pasākumā izlaiduma klases uzrunāja Centra vidusskolas direktors Jurijs Visockis: ,,Pēdējais zvans ir tikai mazs mirklis pirms lieliem dzīves notikumiem. Ceļš bija ilgs, jūs krājāt zināšanas, un ir pienācis laiks, kad jums jāpierāda un jāparāda viss, ko jums iemācīja jūsu skolotāji. Daudzos kalnos šogad ir uzkāpts, bet vēl palikušas virsotnes, kuras jāpārvar.”
Klases audzinātājas Nataļja Kaļiņina (9.a), Valentīna Harjkova (9.b) un Nataļja Kožanova (12.a) novēlēja saviem audzēkņiem labas sekmes eksāmenos un pateicās vecākiem par sadarbību ar skolu un atbalstu audzināšanas darbā. Savus bijušos skolēnus no 12.a klases apsveica ilggadējā Daugavpils Centra vidusskolas direktore Nadežda Hetmane. Savā uzrunā viņa uzsvēra, ka dzīves pamats ir zināšanas, prasme kvalitatīvi darīt savu darbu un tuvu cilvēku atbalsts. Viņa novēlēja neapstāties, iegūt arvien jaunas zināšanas un ticēt sev, saviem sapņiem.
Savus vecākos skolasbiedrus sveica arī 8.a, 8.b un 11.a klases skolēni, kuri bija sagatavojuši skanīgus priekšnesumus un parūpējušies par svētku noformējumu. Kā vienmēr, arī šogad īpašu veltījumu izlaiduma klasēm bija sagatavojuši pirmās klases skolēni.
Vēlam veiksmi eksāmenos un izturību visos dzīves pārbaudījumos!
Anastasija Gluhova – 12.a klases skolniece – skolas gaitu izskaņā...
Pat līdz šim brīdim es esmu mazliet pārsteigta, ka es ar vienu kāju jau stāvu uz skolas sliekšņa. Kad man teica, ka skolas gadi paies kā viens mirklis, es tam neticēju. Kā tas var būt? 12 gadi paies, un es pat to nesajutīšu? Bet tagad palicis mēnesis līdz izlaidumam...
Savas dzīves laikā esmu mainījusi trīs skolas, jo mācības 2006.gada 1.septembrī sāku Rīgā, pēc tam atkal atgriezos Daugavpilī un mācijos Daugavpils 5.pamatskolā. Atgriežoties uz Daugavpili, sapratu, ka šeit ir manas mājas. Nevaru atrast vārdus, lai paskaidrotu, kāpēc tieši Daugavpilī bija tie gadi, kuri paliks manā atmiņā uz visu mūžu, jo to var nodod tikai ar emocijām, ar vārdiem – nē. Pēc tam sāku savas gaitas Daugavpils Centra vidusskolā (Daugavpils pilsētas Centra ģimnāzijā) un šeit arī turpinu mācīties. Savu izvēli es nenožēloju.
Man gribas vienkārši pateikt paldies. Paldies tiem, kas paliks atmiņā uz visu mūžu. Paldies tiem, kas ticēja, un arī tiem, kas teica, ka man nekas neizdosies. Paldies tiem, kas veltīja man savu laiku, jo, kā zināms, laiks ir viena no svarīgākajām vērtībām katra cilvēka dzīvē. Un es ceru, ka tas nebija par velti. To gribas pateikt ar tīru dvēseli, tīru sirdi un no prieka miklām acīm, ka tas viss notika ar mani. Pateicoties katram, kuru es satiku 12 gadu laikā, esmu kļuvusi par to, kas tagad esmu.
Es biju pret mācībām vidusskolā, patiešām. Man bija bail. Es baidījos, ka tas nav mans līmenis, bet es nezināju, cik man tā vidusskola būs vajadzīga. 10. klasē bija grūti. Cita attieksme, jauni skolotāji, jauni noteikumi. Pateicoties tam, tu neapzināti kļūsti vecāks, bet kļūt pieaugušam ir bail, jo, aizdomājoties par to, kā tas ir, gribas turēties pie bērnības. Tu sāc domāt ne tikai par stundām, mājas darbiem, bet tu sāc izvēlēties un meklēt sevi. Tu neapzināti kļūdies, un tas palīdz tev kļūt par cilvēku.
Agrāk es domāju, ka viss sliktais ir slikti, bet nē. Nē, tas nav tā! Pat paši pēc tavām domām briesmīgākie brīži nav pasaules gals. Dzīve vienkārši dara tevi stiprāku. Bet skola patiešām ir vissvarīgākais dzīves posms. Tu mācies būt par cilvēku, tu mācies saprast sevi un citus, saprast, ka mēs visi esam dažādi, mums vajag cienīt un pieņemt vienam otru, dažreiz atkāpties.
Pa šiem gadiem manā prātā radās doma, ka profesija skolotājs – tā nav profesija, par kuru maksā naudu, – tā ir dzīve. Kad tu aizdomājies par to, cik tas morāli un fiziski ir grūti, gribas nevis kādu reizi paiet garām, bet pateikt paldies. Mēs brīžiem nenovērtējam tos, kas mūs māca, kuri grib mums labāko, jo mums liekas, ka viņiem ir vienalga, bet tas nav tā! Tas pats arī ar vecākiem. Viņi saka vienu, bet tu ar savu prātu domā, ka tas nav pareizi, viņi neko nesaprot, bet pēc laika saproti, ka tā bija taisnība. Tāpēc gribas tagad pateikt paldies, jo katrs skolotājs man kaut ko iemācīja.
Vai man būs prieks aiziet no skolas? Agrāk man lielākais sapnis bija ātrāk pabeigt to, bet tagad? Tagad gribas pieķerties katram mirklim, katrai minūtei, lai paliktu šeit ilgāk. Bet tā ir dzīve. Šeit mums jau ir pārāk šauri. Mūs gaida jaunas virsotnes, bet, kādas tās būs, ir atkarīgs tikai no mums.
Pārāk lielas jūtas mani pārpilda šobrīd, ja iedomājos, ka nākamajā gadā manis vairs nebūs Centra vidusskolas sienās. Es redzēšu citas sejas, citus cilvēkus. Tā visa būs pagātne, kurā varēšu atgriezties jebkurā brīdi, jo mani tur gaidīs. Bet ir maza nianse: kad es nākamgad atnākšu uz savu skolu, es būšu nevis skolas saimes pārstāvis, bet tikai viesis.
Pirmās palīdzības sacensības.
Šī gada 12. maija rīts ausa skaidrs un silts. Saule cēlās augstāk debess jumā, bet skolēni pulcējās uz pilsētas Pirmās palīdzības sniegšanas sacensībām. Kā jau katru gadu, arī šogad, vienkopus sanāca 11 komandas no dažādām pilsētas skolām. Bija atbraukuši ciemiņi no Baltkrievijas un Lietuvas, kuri arī savās pilsētās ieguvuši pirmās vietas. Sākumā bija jūtams nemiers, bet sākoties sacensībām, visi nomierinājās, iejutās glābēju lomās un pārvietojoties no vienas stacijas uz otru, pat smaidīja.
,,Pārsvarā visas piedāvātās stacijas bija ļoti interesantas. Visi ,,aktieri” – cietēji bija labi sagatavoti un iejutās savās lomās. Ari glābēji bija apguvuši visus glābšanas veidus un paņēmienus, darbojās ātri, vienoti. Man ļoti iepatikās”.
Daniils, 11a.
,,Iepatikās iespēja strādāt komandā. Ieguvām cilvēku glābšanas pieredzi maksimāli dzīvei pietuvinātās situācijās. ,,Aktieriem” – cietējiem bija labs grims, varēja saprast, kas noticis un palīdzēt. Žēl, tikai, ka pirmās palīdzības sniegšanas sacensību noteikumi bieži mainās. Labi, ka piedāvātās situācijas bija ļoti reālas, dzīvē sastopamas. Prieks par to, ka varējām palīdzēt.
Mihails, Ramona, 12.a
,,Man ļoti patika piedalīties pirmās palīdzības sniegšanas sacensībās. Es tajās ieguvu lielu pieredzi, varēju parādīt savas prasmes un kritiskās situācijās iegūt jaunas iemaņas. Tagad es varu droši teikt, ka es protu pareizi sniegt pirmo palīdzību un droši, pārliecināti rīkoties ārkārtas situācijās”.
Dana, 11.a
,,Visa sacensību norise bija labi pārdomāta un interesanta. Mēs varējām arī novērtēt savu sagatavotību, spēju reaģēt ekstrēmās situācijās, glābjot kāda dzīvību un mācījāmies sadarboties.”
Angelina, 11a
Par piedalīšanos sacensībās tika izdalītas pateicības, dāvanas skolotājiem un skolēniem.
Viedokļus apkopoja M. Skutele
Mātes dienas svētki skolā
Ik gadu maija otrajā svētdienā tiek atzīmēta Mātes diena.
Mātes diena ir starptautiski svētki. Dažādās valstīs to svin atšķirīgos datumos, bet Latvijā kopš 1992. gada – maija otrajā svētdienā. Pirmo reizi Mātes diena maija otrajā svētdienā tika svinēta 1908. gadā Amerikā, kad svētdienas skolas skolotāja Anna Rīsa Džārvisa no Rietumvirdžīnijas, godinot savu māti, rīkoja baznīcu dievkalpojumus.
11. maijā mūsu skolas 1.b klase un klases audzinātāja J.Šnaidere aktu zālē sagaidīja vismīļākos viesus – māmiņas. Ja kāds šodien saka, ka vecāki neapmeklē skolas pasākumus, neticiet! Bērni ieveda zālē savas māmiņas, vecmāmiņas, apsēdās ar viņiem pie galdiņiem, un koncerts varēja sākties. Sirsnīgi, gaiši un tik mīļi vārdi skanēja no skatuves, katram skolēnam skaļi gribējās pateikt mīlestības un pateicības vārdus savai māmiņai. Tad sekoja aizrautīga viktorīna , kur māmiņām vajadzēja atminēt sava bērna izteicienu, un zīlēšana ar pīpenes ziedlapiņām. Mazie skolēni sagatavoja māmiņām dāvanas – atklātnes ar skaistiem novēlējumiem. Tādos mirkļos visskaidrāk var saprast, cik svarīgi bērnam jebkurā vecumā saņemt vecāku atbalstu un palīdzību.
Aiz loga spīdēja silta saulīte, bet zālē pār tādām saulītēm bija māmiņas, kas maigi glāstīja savus bērniņus un klusiņām čūkstēja viņiem ausī: «Tu esi man visdārgākais!»
Liels paldies 1.b klases māmiņām par atbalstu un sadarbību ar skolu. Īpašus pateicības vārdus gribas teikt klases audzinātājai Jekaterinai Šnaiderei un viņas audzēkņiem par svētku noskaņas radīšanu Mātes dienā.
Pasākumā piedalījās un visu redzēja skolotāja J.Bendorjusa
184 lapa no 198